Gabrielė Gegevičiūtė, ieguldījumu pārvaldības uzņēmuma Capitalica Asset Management fondu vadītāja
Nafta valdīja 20. gadsimtu. 21. gadsimtā spēles noteikumus nosaka elektrība. Ja kādreiz vara tika mērīta barelos, šodien to definē volti un kilovati. Katrs jauns mākslīgā intelekta (MI) izrāviens ne tikai atver iespējas, bet arī pieprasa arvien vairāk enerģijas, bet cīņas par resursiem pārvietojas no Persijas līča uz datu centriem un kodolmikroreaktoru laboratorijām. Nākotnes spēku samēru noteiks ļoti vienkāršs princips: tas, kurš uzkrās vairāk elektrības, iegūs izšķirošu priekšrocību.
No naftas uz elektrību
Pagājušā gadsimta varas anatomiju izveidoja nafta. Tā bija atslēgas resurss, kas noteica valstu ietekmi, rūpniecības attīstības tempu un starptautiskā spēka līdzsvaru. Ikviena krīze Persijas līcī vai Tuvajos Austrumos uzreiz skāra globālo ekonomiku. Nafta bija kas vairāk par degvielu – tā kļuva par stratēģisku valūtu, ar kuru valstis mērīja savu varu.
Šodien šo lomu ir pārņēmusi elektrība. No rūpniecības un aizsardzības tehnoloģijām līdz datu centriem un MI – viss atkarīgs no elektroapgādes stabilitātes. Ja 20. gadsimta jautājums bija “Kuram ir nafta?”, tad 21. gadsimtā tas skan: “Kuram ir elektrība?”.
Mākslīgais intelekts kā enerģijas akselerators
Globālais enerģijas pieprasījums pieaug eksponenciāli, un viens no lielākajiem katalizatoriem ir MI revolūcija. MI sacensība starp ASV, Ķīnu un Eiropu piespiež tehnoloģiju gigantus ieguldīt nebijušus kapitāla apjomus.
Ķīnas jaunuzņēmums DeepSeek savā MI aparatūrā ieguldījis 1,6 miljardus ASV dolāru. Apvienotajā Karalistē tiek īstenots projekts par 4 miljardiem mārciņu, lai izveidotu vienu no lielākajiem datu centriem Eiropā.
Kā atbild ASV? Atbilde ir patiesi satriecoša, proti, kompānija Microsoft apņēmusies ieguldīt 80 miljardus ASV dolāru MI infrastruktūrā, Meta – no 60 līdz 65 miljardiem, savukārt “kronis visam” ir OpenAI Stargate Megafactory, kuras vērtību lēš 500 miljardu dolāru apmērā. Projekta mērķis – nodrošināt ASV līderību MI jomā, radīt simtiem tūkstošu darbavietu un sniegt stratēģisku jaudu nacionālās drošības stiprināšanai.
Datu centri jau šobrīd patērē apmēram 3 % no visas Eiropas Savienības (ES) elektroenerģijas, un turpmākajos gados šis skaitlis pieaugs līdz 5 %. ASV mērogs ir vēl lielāks – līdz 2035. gadam pieprasījums varētu dubultoties. Paradoksāli, bet ikviens MI progress nozīmē augstāku enerģijas patēriņu: jaunie modeļi ir jaudīgāki, taču arī būtiski energoietilpīgāki.
Enerģijas ierobežojumi un ģeopolitiskā transformācija
Arvien pieaugošā atkarība no elektrības izgaismo galveno problēmu – nestabilitāti. Saules un vēja jaudas aug strauji, tomēr to ražošana ir neregulāra, bet uzkrāšanas infrastruktūra joprojām ir ierobežota. Akumulatoru tehnoloģijas vēl nespēj nodrošināt ilgtermiņa rezerves, savukārt tīkli nereti neiztur pēkšņus slodzes lēcienus. Tāpēc arvien biežāk tiek runāts par kodolenerģijas renesansi. Francija plāno jaunas kodolspēkstacijas, bet ASV un Eiropa aktīvi attīsta mikroreaktoru tehnoloģijas.
Viens piemērs ir Francijas uzņēmums Naarea, kas kopā ar Phoenix Manufacture izstrādā XAMR kausētās sāls mikroreaktora projektu. Partnerība aptver visus posmus – no projektēšanas un prototipēšanas līdz pirmajam modelim un masveida ražošanai. Tas liecina, ka mikroreaktoru tehnoloģijas pamazām iziet no pētniecības stadijas uz industriālu attīstību un spēj nodrošināt neatkarīgu elektroapgādi MI infrastruktūrai un rūpnieciskām ražotnēm. Tieši tas, kas MI laikmetā nepieciešams – stabila, nepārtraukta, liela mēroga elektroenerģijas ražošana. Kodolenerģija, kas vēl pirms desmit gadiem Eiropā šķita “nevēlama”, šodien kļūst par neizbēgamu investīciju virzienu.
Zaļais izrāviens, bet ne bez kompromisiem
Neraugoties uz kodolenerģijas atgriešanos, ilgtspējas jautājumi paliek Eiropas dienas kārtībā. 2024. gadā ES sasniedza pagrieziena punktu: pirmo reizi lielākā daļa elektroenerģijas tika saražota no atjaunīgajiem avotiem – 47,3 % zaļā enerģija, 23 % kodolenerģija un tikai 29,2 % fosilie resursi.
Tas rāda, ka pāreja jau notiek, taču tā nav vienkārša. Vienā pusē – politiskais spiediens pāriet uz tīriem avotiem, otrā – tehnoloģiskā vajadzība pēc stabilas bāzes. Rezultātā veidojas divējāda stratēģija: atjaunīgās enerģijas paplašināšana, vienlaikus stiprinot kodolenerģiju.
Enerģija kā ģeopolitiska valūta
Elektrība kļūst ne tikai par ekonomikas, bet arī par ģeopolitikas instrumentu. Datu centri, rūpnīcas un digitālā infrastruktūra pārvietosies tur, kur ir pieejami stabili energoresursi. Valstis, kas spēs nodrošināt enerģētisko neatkarību, iegūs priekšrocības ne tikai tirgos, bet arī starptautiskajā arēnā. Ja nafta diktēja 20. gadsimta industriālo revolūciju, tad elektrība diktēs 21. gadsimta tehnoloģisko revolūciju. Tāpēc šodien enerģiju var droši dēvēt par 21. gadsimta jauno valūtu.
Investoriem, uzņēmumiem un politikas veidotājiem galvenais jautājums vairs nav “Ko ražot?” vai “Kur ieguldīt?”, bet gan “Ar kādiem energoresursiem tas tiks nodrošināts?”. Kuram ir elektrība – tam ir vara.
